Indriķa hronika ( 1184.-1227.) – senākais rakstiskais dokuments, kur 1216. gadā minēts Salacas vārds un kur uzzinām, ka 13. gadsimta sākumā kuģi pa Salacas upi brauca līdz pat Burtniekam:

XIX.11.: "Kad nomira kņazs, vēsts par to sasniedza Sāmsalu, un, kad sāmsalieši reizē arī uzzināja, ka Daugavas ostu sargā stopnieki un bruņoti vīri, viņi iebrauca Salacā, devās augšup un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru, sagūstīja sievietes un nogalināja vīriešus. Tad sapulcējās kādi leti un sekoja viņiem, vairākus notvēra un nogalināja, bet pārējos piespieda aizbēgt pie kuģiem".

Tas pats teksts latīņu valodā: Mortuo itaque rege pervenit verbum in Osiliam, simul et audientes balistarios et viros armatos Dune portum custodire, Saletsam intraverunt et ascendentes circa stagnum Astegerwe m villas Lettorum despoliaverunt et mulieres capientes viros interfecerunt. Et congregati sunt quidam ex Lettis, insequentes eos et com prehensos quosdam interfecerunt n et alios ad naves fugaverunt.

Taču Salaca šajā dokumentā pirmoreiz minēta jau 1215. gadā, kad vācu krustneši kopā ar lībiešiem un latviešiem (līviem un letiem) devās garām Salacai cauri Sontaganas novadam (šodien Pērnavas rajons) karagājienā uz Ridalu (piejūras novads dienvidos no Hāpsalu). Ceļš, par kuru rakstīja hronists Indriķis un pa kuru pārvietojās karaspēks, veda gar jūru un daļēji sakrita ar pašreizējo Rīgas – Pērnavas ceļu:

XVIII 5. Mūsējo bija ap trīs tūkstoši vāciešu un tikpat līvu un letu. Un viņi gāja pa jūras ledu Salacai garām, līdz nokļuva tur, kur bija gribējuši, proti, Ridalā.

Tas pats teksts latīņu valodā: Et [erant] ex nostris circiter tria milla Theuthonicorum et Lyvonum et Lettorum alia todiem. Et ibant in glacie maris, pretereuntes Saletsam, donec venirent quo desiderabant, scilicet in Rotaliam.