No tālas senatnes nākusi 18.gadsimta vēsturnieka Augusta Vilhelma Hupela pierakstīta teika par to, ka vācu tirgotāji, apmeklējot Livonijas zemes, pirmo reiz piestāja Salacas krastos un tirgojās, un tas varēja notikt jau 12.gadsimta vidū. Tikai pēc tam tie iegriezās Daugavā. Vissenākā arheoloģiskā liecība, kas nonākusi muzejā, attiecas uz 13.gadsimtu.
2011. gada nogalē Salacgrīvas muzeja krājumu papildināja ar augu ornamenta elementiem rotāta lībiešu bruņurupuču sakta, atrasta Salacgrīvas novada lauku teritorijā netālu no Svētupes un ir vienīgais zināmais tāda veida arheoloģiskais atradums Ziemeļlatvijā un vēsturiskajā lībiešu novadā Metsepolē. Kopā ar važiņrotām tā kādreiz veidojusi krāšņu lībiešu sievietei raksturīgu rotu komplektu. Pēc Latvijas vēstures muzeja speciālistu novērtējuma tā datējama ar 13. gadsimtu un pieder pie visvēlākajām bruņurupuču saktām.
Atšķirībā no skandināvu bruņurupuču saktām lībiešu saktas ir mazākas, ar biezāku lējumu un vienkāršāku ornamentu. Pie Svētupes atrastās saktas kupola izmēri ir 61mm x 35 x 15 un pēc R. Spirģa klasifikācijas pieskaitāma 5a tipam - bruņurupuču saktai ar palmetes motīvu.
Bruņurupuču saktas radušās Skandināvijā. Tās izgatavotas liešanas tehnikā, izmantojot divpusīgas māla lejamveidnes. No Roberta Spirģa monogŗāfijas „Bruņurupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē 10.-13.gadsimtā” ( Latvijas vēstures institūts, R., 2008. ) uzzinām, ka pirmās bruņurupuču saktas Latvijā parādījušās 7.gadsimta 2.pusē un liecina par sakariem ar Skandināviju vidējā dzelzs laikmetā. Turpretī vēlajā dzelzs laikmetā, 10.gadsimtā, kad uzplauka lībiešu kultūra, skandināvu bruņurupuču sakta jau bija kļuvusi par tērpa neatņemamu sastāvdaļu. Kad bruņurupuču saktas ap 1000.gadu Skandināvijā pārstāja lietot, Karēlijā un Latvijā parādījās vietējie atdarinājumi.
Bruņurupuču saktas, nesot senatnē rotām raksturīgo maģisko un aizsargājošo spēku, ieņēma centrālo vietu senās lībietes rotu kompleksā. Važiņrotas komplekts sastāvēja no saktas, važturiem, sadalītājiem un važiņām, un katra sastāvdaļa veidoja vienu no trīs pasaules līmeņiem. Bruņurupuču sakta attēloja augšējo līmeni ar debesīm un sauli. Bez tam lībiešu saktām ir ovāla forma, kas atgādina olu, un somuguru mitoloģijā no olas radusies pasaule: no olas dzeltenuma – saule, bet baltuma – zeme. Zem saktām atradās važturi, kuru semantika bija saistīta ar divu zirgu un kuģa motīvu. Sadalītāji ieņēma zemāku pasaules līmeni un simbolizēja jūru. Savukārt važiņas, kas apvienoja abus līmeņus, attiecināmi uz ”debess ūdeņiem” un lietu, kas dod zemei auglību un savieno debess pārpilnību ar zemi.