Salacgrīva bijusi tikai viena no 22 pilīm, kas piederējusi Rīgas arhibīskapam. Tomēr tā bija stratēģiski svarīga, jo bija vienīgā arhibīskapam piederošā jūras osta un pārvaldīja pieeju visam Salacas baseinam no jūras puses jeb tā sauktos “Salacas vārtus”, kamēr Rīgas un Pērnavas ostas atradās Vācu ordeņa rokā.
Salacgrīvas viduslaiku pilskalns atrodas nepilnu kilometru no Salacas ietekas jūrā, upes labajā krastā, blakus luterāņu baznīcai. To veido reljefa pacēlums - skansts* ar zemes vaļņiem un bastioniem. Skansti, kuras vidū atrodas viduslaiku pils vieta, apņem ar Salacas upi savienots sauss grāvis. Pilskalns ir tik tuvu upei, ka kādreizējie aizsargvaļņi pavasara palos ir daļēji noskaloti. Skansts, kas redzama arī šodien, ir daļēji saglabājies 17. gadsimta zviedru celts nocietinājums.
No pašas viduslaiku pils mūriem nekas virs zemes nav saglabājies, bet pils vietā iezīmējas četrstūraina, līdz 1,5m dziļa bedre. Tā varēja izskatīties kā laukakmens mūra torņveida celtne (14 m x 19 m) pagalma vidū ar apaļu piebūvi no ķieģeļiem, ko savukārt ieskāva apkārtmūris jeb koka žogs. 1908.gadā K. Lēviss of Menārs vairs uzmērojis tikai torņa pamatus, konstatējot 2,3 – 2,5m biezus mūrus.
*Skansts – lauka nocietinājums ar zemes uzbērumu un grāvjiem slēgtā četrstūrī. Parasti tās saista ar zviedru laiku nocietinājumiem 17. gadsimtā.
Ja pils celtniecību 1226. gadā, kā to apraksta vēsturnieks un Indriķa hronikas pētnieks J. G. Arnts 1753. gadā, varētu dokumentāri pierādīt, tad Salacgrīvas pils būtu tikai gadsimta ceturksni jaunāka par Rīgu. Diemžēl tāda dokumenta nav, un par pili Salacgrīva rakstos pirmo reizi nosaukta 1479. gadā. Kā osta Salacgrīva gan pirmo reiz pieminēta agrāk - 1392.gada dokumentos, saistītos ar arhibīskapa un ordeņa strīdu.
Salacas pils liktenis, pakļauts daudzu īpašnieku maiņai, izvērtās tai visai nelabvēlīgs un nepastāvīgs. Īsi pirms 1478. gada Ziemassvētkiem Salacas ostā iebrauca 5 liellaivas ar 200 zviedru karavīriem, kuru uzdevums bija palīdzēt arhibīskapam Silvestram aizsargāt pili no ordeņa agresijas. Taču jau 1479. gada janvārī ordenis pili ieņēma un valdīja tajā līdz 1485. gadam, kad pils atkal tika atdota arhibīskapam, šoreiz Hildebrantam.