1870. gados, Baltijas jūrā uzplaukstot piekrastes kuģniecībai, uz Vecsalacas un Svētciema muižu zemēm sāka augt un veidoties Salacgrīvas miests. Vecsalacas muižas īpašumi atradās Salacas labajā krastā (no tā laika pilsētas teritorijā saglabājušās bijušās muižas strādnieku mājas Kapu ielā un Viļņu ielā 22), bet Svētciema muižai piederēja īpašumi upes kreisajā krastā (Rīgas ielas mūra nami).

Vārds „Salacgrīva” pirmo reizi atrodam 1908. gada 16. augusta laikrakstā „Limbažu Ziņas”. Tomēr pastāvīgi to sāka lietot pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kamēr cara laikos tā vēl saukta par Lielsalaci un Salismundi (vācu valodā „Salacas mute”).

1921. gadā, izslēdzot Salacgrīvu no Salacas un Svētciema pagastu zemju sastāva, tai oficiāli piešķirtas miesta tiesības. Līdz tam, kā teikts 1923. gada 14. novembra miesta domes protokolā, miests saukts vienkārši par „zvejnieku sādžu”.