Sākot ar 1920.gadu Latvijas valdība miestiem pakāpeniski piešķīra pilsētas tiesības. Robežu projektu sagatavoja īpaša komisija, piedaloties ieinteresēto pašvaldību pārstāvjiem. Tā 1920.g. 2.janvārī Latvijas valdība piešķīra pilsētas tiesības trim miestiem: Rūjienai, Smiltenei un Alūksnei, bet tā paša gada martā šādas tiesības deva Rīgas jūrmalas miestiem..., apvienojot tos vienā pašvaldības vienībā ar nosaukumu Rīgas Jūrmala. 1920.g.10.jūnijā par pilsētu kļuva Krustpils miests, 22.novembrī – Latvijai palikusī Valkas daļa. 1922.g.14.jūlijā – Krāslavas miests, 1924.g. – nosaukumu Auce ieguva Vecauces miests. Nākamo pāris gadu laikā par pilsētu kļuva Ainaži, Līvāni, Madona un Pļaviņu miests.*

*„20.gadsimta Latvijas vēsture. II sējums. Neatkarīgā valsts. 1918 – 1940”. R.,2003.

Ar Saeimas 1928.g. 11.februāra likumu pilsētas tiesības piešķīra Salacgrīvai un vēl 15 miestiem: Vecgulbenei, pārdēvējot to par Gulbeni, Strenčiem, Kārsavai, Preiļiem, Varakļāniem, Balviem, Siguldai, Mazsalacai, Viļāniem, Priekulei, Ogrei, Viesītei, Apei, Ķemeriem un Lejasciemam. Tādejādi miesti kā tādi Latvijā pārstāja pastāvēt.

1931.g.pilsētas tiesības saņēma Zilupe, pāris gadu vēlāk Jaunlatgale (Abrene) un Gostiņi. Latvijas pilsētu skaits sasniedza 60. No tām Vidzemē atradās 22, Latgalē – 14, Kurzemē – 13, Zemgalē – 11. Apmēru un iedzīvotāju ziņā tās bija visai atšķirīgas. Starptautiskajam lielpilsētas standartam atbilda vienīgi Rīga, vidējam mērogam - Liepāja, Daugavpils, Jelgava, Ventspils un Rēzekne, mazpilsētām – 27 citas. Pārējās iedzīvotāju skaita ziņā starptautiskā vērtējumā pat nevarēja uzskatīt par pilsētām.*

*„20.gadsimta Latvijas vēsture. II sējums. Neatkarīgā valsts. 1918 – 1940”. R.,2003