Izsens mūsu novadā svarīga bijusi upe un jūra. Ūdeņu klātbūtne ietekmējusi Salacgrīvas vēstures veidošanos no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Te draudzīgi dzīvojuši un sadzīvojuši latvieši un lībieši. Pēdējie bija tie, kurus īpaši saistīja zvejniecība, un zveja notika gan Salacā, gan jūras piekrastē, kamēr latvieši nodarbojās ar lauksaimniecību. Zivju bagātība jūrā un upē nozīmēja darbu, iztikšanu un pārtiku šī novada iedzīvotājiem. Savukārt ūdens transports bija galvenais satiksmes līdzeklis gan jūrmalniekiem pašiem, gan kravu pārvadāšanai no Pērnavas līdz Rīgai. Līdz pat 1964. gadam pa Salacu ik pavasari pludināja kokus. Tikai 21. gadsimtā krasi mainījusies upes un jūras ietekme uz pilsētas un novada attīstību, un tam līdzi mainījušās arī vietējo ļaužu attiecības ar upi un jūru. Ostai aizvien pieder vadošā loma šejienes attīstībā. 21. gadsimtā pieaugusi Salacgrīvas jūrmalas nevis kā ar zvejniecību saistītas piekrastes, bet gan kā iecienītas un klusas atpūtas vai ekoloģiskā tūrisma vietas nozīme.

Jūra un upe ir nepārvērtējami brīnišķīgs dabas objekts. Tā nozīme no saimnieciskā, ekoloģiskā, tūrisma un kultūrvēsturiskā viedokļa īpaši tikusi izvērtēta pēdējos 20 gados.