19. un 20 gs. mijā Rīgas iela no citām Salacgrīvā atšķīrās ar to, ka bija vienīgā bruģētā iela un veidoja apdzīvotās vietas centrālo asi kā miesta, tā vēlāk arī pilsētas laikos. Ziemeļos Rīgas iela sākās pie upes pārceltuves, vēlāk – koka tilta, un, aizlocīdamās uz dienvidaustrumiem, saplūda ar Vidzemes ielu un beidzās pie doktorāta. Uz tās atradās gan pašvaldības nams jeb pagastmāja, gan Sveiciema saviesīgās biedrības nams, aptieka, pasta un telegrāfa kantoris, kā arī dažādos laikos dažādas tirgotavas - grāmatnīca, maiznīca, tējnīca, koloniālpreču un vīna un degvīna tirgotavas.

1939.gada vasarā vienīgā bruģētā iela ieguva modernu segumu – asfaltu – un ar to vietējie ļaudis toreiz ļoti lepojās.

1939.g.25.augusta Limbažu Vēstnesis raksta:
Salacgrīva uzplaukst
Redzot Salacgrīvu pirms dažiem gadiem un tagad, katru pārsteidz lielas, šeit notikušas, pārmaiņas. Ja sākam ar šīs pilsētas ielām – agrāk pavasaros un rudeņos pat ar „septiņjūdžu” zābakiem nebija iespējams uz priekšu tikt… Tagad – no tā ne vēsts. Rīgas ielu nekalto akmeņu bruģa vietā klāj šoseja ar betona trotuāriem. Bauda cilvēkam pastaigāties.