Salacgrīvas osta ir tālākā Latvijas ziemeļu osta un atrodas Rīgas jūras līča ZA malā Salacas upes grīvā, 100 km no Rīgas un 13 km no Latvijas un Igaunijas republikas robežas.
Vissenākās ziņas par Salacas ostu ir 18.gs. vēsturnieka Augusta Vilhelma Hupela pierakstītajā teikā par to, ka, pirmoreiz ierodoties Latvijā, vācu tirgotāji vispirms izmetuši enkuru Salacas grīvā un izkāpuši krastā, lai tirgotos ar vietējiem izdzīvotājiem. Tikai pēc tam viņi nonākuši pie Daugavas, ko tad arī izvēlējušies par pastāvīgo apmešanās vietu. Tas mums, salacgrīviešiem, spodrina spalvas un liek aizdomāties, ka varbūt citas nejaušas sakritības gadījumā ciems Salacas krastos būtu izaudzis par Eiropas nozīmes pilsētu, kāda šodien ir Rīga.
Salacgrīvā kā Salacas baseina dabiskās izejas ostā attīstība sākās ap 1870.gadu, kad uzplauka piekrastes zvejniecība, un osta kļuva par svarīgu izejas punktu kokmateriālu un labības tirdzniecībai un transportēšanai.
Fragments no A.Melnalkšņa 1923.gadā izdotās grāmatas Dzimtā zeme: Toreiz Salacas osta bij galvenais mūsu miežu, linu un koku eksporta punkts, kurā no visas latviskās Ziemeļ-Vidzemes saplūda minētie lauku ražojumi. Pērnavas lielie tirdzniecības kantori Šmidts un Jakša še uzcēla plašas noliktavas(spīķerus), kuras ar sliežu ceļu bija saistītas ar ostu. Tā kā še lauksaimnieki - vidzemnieki savus ražojumus apmainīja pret sāli, dzelzi utt. tad ap noliktavām pacēlās vairākas tirgotavas un privātmājas. Atvērās aptieka, doktorāts, vilnas un koku fabrika utt.* Cara valdība gatavojās ostu izbagarēt un uzcelt ostas dambjus par 200 000 rubļiem. bet tad šis projekts tika atmests.
Salacgrīvas ostai nelabvēlīga izvērtās gan 13 km attālo Ainažu izbūve par ostu 1903.gadā, gan Valmieras – Ainažu dzelzceļa izbūve 1912.gadā. Pēdējais novirzīja ražojumu transportu uz Ainažiem vai Valmieru. Nerealizējās 1921.-1922.gadā izstrādātais projekts par Salacgrīvas savienošanu ar dzelzceļa zaru ar Valmieras-Ainažu dzelzceļa Zonepes staciju (apm.15 km). Par labu nenāca arī 1930.gadu sākumā izbūvētais Rīgas –Mazsalacas - Rūjienas dzelzceļš, kas atšķīra Vidzemes jūrmalu no tās aizmugures. Osta tā arī palika 3 – 4 m dziļa un 200 m plata. Lielākie jūras kuģi, Rīgas – Pērnavas satiksmes tvaikoņi, pieturēja ostas reidā apmēram 2 km no krasta, jo ieeju aizsprostoja jūras sēkles apmēram 1 – 1,5 m dziļumā.
Salacgrīvas osta kļuva galvenokārt par zvejas ostu un Salacas baseina koku nosūtītāju.*
Iespējams, tieši pēdējā Vecsalacas barona Indriķa fon Holšteina rakstura un ietekmes dēļ Salacgrīvā apstājās ostas izaugsme un neuzbūvēja dzelzceļu, jo, kā raksta A.Melnalksnis:
Šie darbi par lielu svētību Salacai arī būtu izvesti, ja tiem nepretotos Vec-Salacas barons, caur kura ietiepību arī Salacai garām aizgāja Valmieras-Ainažu dzelzceļš. Caur viņa vainu arī ostas ziņā priekšrocību guva Ainaži, kur ostas būvē valsts iegāza miljonus.**
* A.Melnalksnis. Dzimtā zeme. Pirmā grāmata. Valmiera-Cēsis.1923.g.
** turpat.
Akmeņogļu krāvēji Salacgrīvas ostā. 1920.gadi
1907.gadā ostā iebrauca 160 buru kuģi un ieveda
1) akmeņogles (10 000 pudi),
2) sāli zivju sālīšanai (25 000 pudi),
3) dzelzi,
4) dažādas gabala preces.
Ostā sagatavotas malkas ielas izvešanai uz Pērnavu un Rīgu. Labajā stūrī redzams kokmateriālu šķūnis ar skursteni, tātad kokmateriāli te arī žāvēti. 20.gs.sākums.
1907.gadā no ostas izveda
1. labību (200 000 pudi),
2. slīperus (60 000),
3. Baļķus 13 000,
4. brusas,
5. malku (4000 m3 asis),
6. linus.
Salacgrīvas ostas skats. Pretējā krastā blakus lielajam spīķerim ēka ar emblēmu ir glābšanas stacija. Ap 1923.gadu.
1923.g. nodibināja Latvijas glābšanas biedrību uz ūdeņiem. Vietējās nodaļas atradās Salacgrīvā, Daugavgrīvā, Ovīšos, Ventspilī, Pāvilostā, Akmeņragā, Liepājā un Bernātos. Salacgrīvas nodaļai kā vienīgajai Rīgas jūras līča Vidzemes ziemeļdaļā bija visplašākais darbības lauks. Glābšanas stacija atradās ostas teritorijā Salacas kreisajā krastā.
Salacgrīvas ostas būvniecība. Salacgrīviešu pašu būvētā autoceltņa izmēģināšana ar akmens pacelšanu. Celtņa vadītājs Remberts Lūsis, vīrs ar bereti - mehāniskās darbnīcas vadītājs Juris Rotbahs.1959.g.aprīlis
Kolhoza mehāniķu paštaisīts autoceltnis uz kravas automašīnas GAZ AA, tika uzbūvēts uz tā saucamās polutorkas ( ar kravnesību 1,5 tonnas, no kurienes nosaukums no krievu valodas ar nozīmi pusotra) bāzes un izmantots akmeņu kraušanai.
Pēc 2.pasaules kara Salacgrīvas osta kļuva par zvejnieku kopsaimniecības Brīvais vilnis bāzes vietu.
Ostas paplašināšana, kolhoza priekšsēdētāja Alfrēda Šlisera rosināta, aizsākās 1959.gadā, par ko liecina jahtu piestātnē novietotais piemiņas akmens ar tajā iecirstu gadskaitli. Šlisers ostas izbūvi sāka, nesagaidot atļauju no Maskavas, par ko uzņēmās milzīgu atbildību un riskēja nonākt aiz restēm. Kamēr celtniecības iecirkņa priekšnieks Voldemārs Stiķis, līdzi ņemot Salacas nēģus, lašus un zušus, braukāja uz Maskavu, kārtoja projektēšanas atļauju un saskaņoja izprojektēto, darbi Salacgrīvā jau ritēja uz pilnu klapi.
Autoceltnis un tā vadītājs Guntis Kalvišķis uz jaunceļamā Salacgrīvas ostas mola. Zvejnieku kolhoza "Brīvais vilnis" mehāniķu paštaisīts autoceltnis uz kravas automašīnas GAZ AA, tā saucamās polutorkas ( ar kravnesību 1,5 tonnas, no kurienes nosaukums no krievu valodas ar nozīmi pusotra) bāzes. Mašīna izmantota akmeņu kraušanai. 1959.gads.
Salacgrīvas osta. "Sausa upe"- ar vēju izdzīts ūdens.
Skats no Salacas kreisā krasta. Centrā bogura pontoni un caurule, pa kuru uz krastu tiek sūknēta grunts. Fonā zvejnieku kolhoza "Brīvais vilnis" osta ar kuģiem un peldošo celtni "Titāns".1976.g.novembris.
Salacgrīvas ostas labais krasts 2014.gadā.
Par aktīvu dalībnieci kravu pārvadājumu tirgū starp Eiropas valstīm Salacgrīvas osta kļuva 1990.gadu sākumā, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā no lokālas zvejas ostas tā kļuva par kokmateriālu, šķeldas un cita veida kravu eksporta ostu. Tās teritorija: zemes platība – 14, 4 ha, ūdeņu platība – 28,6 ha. Ostā ir izbūvētas 6 piestātnes - divas Salacas upes kreisajā krastā un četras Salacas upes labajā krastā.
Salacgrīvas ostas labais krasts. 2014.gadā.
2003.gadā beidzās ostas rekonstrukcijas darbi, pēc kuriem ostā būtiski paplašināts kravu sortiments. Papildus pamatkravai – kokmateriālam, 2004.gadā ir sākta beramo kravu apstrāde – keramzīts, koksnes šķeldas un kūdras kravas. 2005.gadā beramo kravu sortimentam pievienojās arī granīta šķembas.
