“Limbažu Vēstnesis” par Salacgrīvu kā kūrortu:
1938.gada 15.jūlijā.Patiesi, pēdējos gados pilsēta kļuvusi daiļāka, patīkamāka, un katru jauninājumu un labierīcību iedzīvotāji uzņem ar lielu atsaucību. Abas pārupes pilsētas pusēs, kā vienā tā otrā, jūrmalas smilšu ceļi padarīti par patīkamām ielām, un mežu dienās veiktie pētījumi grezno pilsētiņu visā pilnībā.

Sevišķi katru ceļotāju iepriecina Salacgrīvas jūrmala ar balto loču torni un skaistajām peldes vietām. Tāpat ļoti jauki ir pastaigas ceļi, kas vijas aiz kapsētas uz Ainažu pusi, kas ir kā krāšņa parka aleja. Arī Salacas krasti dod skaistu pastaigas vietu un netāl no pilsētas, tikai dažus kilometrus, katris viens var sasniegt Svētciema muižu kur atrodas valsts zirgu audzētava. Ikviens ceļotājs, kas atnācis uz šejieni – un tādu pēdējos gados nav mazums – būs patīkami pārsteigts redzot, ka saimnieciskā rosība nevalda vienīgi lielās pilsētās, ka dižā celtniecība nav skārusi vienīgi saimniecības centrus, bet kad arī te tālā Latvijas malā, iedzīvotāji sirsnīgi nododas savas dzīves, savas apkārtnes veidošanā.

Aizbrauksim visi kaut reizi uz Salacgrīvu un skatīsim tās darba rosmi un apkārtnes skaistumu.

Tas, ka cilvēku šeit nebija daudz, kļuva par šīs Ziemeļlatvijas kūrorta priekšrocību. 1936.gada 15.maija laikrakstā teikts, ka Salacgrīvas jūrmala ir ideāla atpūtas vieta katram klusuma un miera cienītājam

Savukārt 1936.gada 31.jūlijā laikraksts vēstīja, ka ...sakarā ar pastāvošo laiku arī Salacgrīvas jūrmalā gandrīz pārtraukta peldēšanās. Siltās dienās pludmalē bija samērā liels ļaužu pieplūdums, kas gribēja smelties spēkus ziemai. Kāpās visas bedrītes bija pilnas cilvēkiem. Salacgrīvas jūrmalu iecienījuši īstas atpūtas un klusuma cienītāji. Cerams, ka uznākot siltam laikam, peldviesu pludmalē atkal netrūks.”

Ne jau viss vienmēr pilsētas vadībai izdevās. Tā 1939.gada 16.jūlijā „Limbažu Vēstneša” korespondents pauda sabiedrības neapmierinātību ar to, ka pilsētas dome pilskalnu iznomājusi privātpersonai, un tagad uz tā ir kupls kartupeļu lauks. Pilskalns ar katru gadu kļūst neizskatīgāks. Pilsētu un tās apkārtni apmeklē tūristi, kas ar šādu senvietas nonicināšanu ļoti nemierā. Daudzi tūristi arī aizrādījuši, ka nevēloties tādu vietu apmeklēt, iekams tā nebūs savesta agrāko laiku stāvoklī.

1935.g. 30.augusts.

Ko saka ekskursanti par Salacgrīvu

Tieši pusdienas laikā nokļūstam Salacgrīvā. Pati pilsētiņa nav liela, bet tā atrodas romantiskā vietā, uz abiem Salacas krastiem pie upes grīvas. Salacgrīvas specialitāte ir svaigi žāvēti zuši un vēl silti, tikko no restēm noņemti nēģi. Šie gardumi, kurus gan paši salacgrīvieši par tādiem nemaz neuzskata ( beķera bērnam jau kliņģeri rūgti ), arī mēs parādām pienācīgu godu. Salacgrīvas pludmalē, kā jau tas kūrortu pilsētās parasts, var atrast sauļojamies daiļās dāmas un kungus. Tāpat pludmalē spēlē volejbolu, skrej un peldas jūrā, ar vai bez kostīmiem – tas viss vienalga , jo pludmales viesu te tomēr ļoti maz. Salacgrīva tagad palikusi klusa, it īpaši šogad, jo vairs te nenotiek eksporta koku zāģēšana, un arī apstājies pārējo Ziemeļvidzemes preču „tranzīts” caur Salacgrīvas ostu. Salacgrīvieši jāatzīmē par īsti sirsnīgiem un viesmīlīgiem ļaudīm, kamdēļ tieši jābrīnās, kāpēc tie, kas meklē atpūtu, nebrauc uz S-vu. Te ir miers, skaista, klusa pludmale un viss, kas vajadzīgs patiesai atpūtai. „A”.

Salacgrīvā nav tādu dabas dotu vietējo dziedniecības līdzekļu kā dūņas un minerālavoti. Daļēji varbūt tādēļ nav arī tik senu kūrortpilsētas tradīciju kā Rīgas Jūrmalā. Tomēr 2009.gada pavasarī Salacgrīvas pilsēta pievienojās 2008.gadā dibinātajai Latvijas kūrortpilsētu asociācijai un strādā tajā kopā ar Jūrmalas, Siguldas, Saulkrastu un Ogres pilsētām.