Nēģu zveja ar tačiem ir sens zvejas veids, ar ko agrāk strādāja arī Daugavā, Ventā un Gaujā, bet šodien - tikai Salacas upē un Svētupē.

Latvijas vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā atrodams 1877. gadā dzimušā salacgrīvieša Augusta Bisenieka 1958. gadā teiktais: Rudeņos jau no tēvu tēvu laikiem upē liek zutiņu (nēģu) murdus. Par upes zveju baronam renti maksāja.¹

1867. gadā Vecsalacas pagastā ar nēģu zveju nodarbojās 14 saimniecības – tači atradušies pie Jaunliepiņiem, Jaunzāģmežiem, Klāviņiem, Košķiem, Ķesteriem, Ļekungām, Linurgas, Mellurgas, Pāžekalniem, Rāmniekiem, Tīrummeinikiem, Vecnackiem, Veczāģmežiem un Jēcēniem.²

Zemnieks bez muižas administrācijas atļaujas nedrīkstēja mainīt tača ierīkošanas un tīkla mešanas vietas, un par nozvejotajām zivīm nodevas tika pieprasītas no 1253. gada.

¹ E 13, 1801, Salacgrīva. Citēts no Cimermaņa S. Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā. R.: Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis, 1998. 162. lpp.
² Cimermanis S. Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā. R.: Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis, 1998. 18. tabula 76., 77. lpp.