Latvijas teritorijā pa ūdens ceļiem koku pārvietošanai izmantotas 164 upes un upītes ap 5000 km kopgarumā. Galvenie koksnes pārvietošanas veidi pa ūdeni bija ar plostiem un vaļējā koku pludināšana.

Konversācijas vārdnīcā minēts, ka 1907. gadā no Salacgrīvas ostas uz Rīgu un Pērnavu nosūtīti 60 000 slīperu, 13 000 baļķu un 4000 m3 asis malkas.

Galvenā eksporta prece tolaik bija slīperi (dzelzceļa gulšņi), kurus sagatavoja jau mežā ar īpašiem platiem cirvjiem – šļutēm. Tā izveidojās pat īpaša profesija – slīpernieki.

Nedaudz gatavoja un laida pludināšanā stenceles jeb mizotu egles papīrmalku.
Tā tas turpinājās līdz padomju okupācijai, kad sāka pludināt vairāk baļķu koksni, bet tikai vaļēju. Baļķus plostos nobrauca vien, lai Salacgrīvā ierīkotu ūdensdārzus jeb ragatas un lai norobežotu tiltu un pasargātu upi no aizsprostošanas.

Plostus sēja upes lejtecē un jūrmalā, un tālāk tos vilka ar velkoni uz Rīgu.