Jau pirms Pirmā pasaules kara pašreizējās Latvijas teritorijā visā jūras robežas garumā darbojās Krievijas ķeizariskā glābšanas biedrība uz ūdeņiem ar 18 glābšanas stacijām. Kara laikā biedrība darbu beidza, un to atjaunoja 1923.gadā. Toreiz lietošanas kārtība bija tikai viena glābšanas stacija – Salacgrīvā, pārējās iznīcinātas. Īsā laikā atjaunoja bijušās un ierīkoja vēl jaunas stacijas. Vietējās nodaļas atradās Salacgrīvā, Daugavgrīvā, Ovīšos, Ventspilī, Pāvilostā, Akmeņragā, Liepājā un Bernātos. Jauno biedrību sauca Latvijas glābšanas biedrība uz ūdeņiem. Tā finasējumu guva no biedru maksām, brīvprātīgo ziedojumiem un zināmu samaksu no kuģiem katrā ostā (vienreiz gadā 1 santīms no neto reģistra tonnas).

Salacgrīvas nodaļai kā vienīgajai Rīgas jūras līča Vidzemes ziemeļdaļā bija visplašākais darbības lauks. Glābšanas stacija atradās ostas teritorijā Salacas kreisajā krastā.