1939.gadā Salacgrīvā organizēti pirmie Zvejnieku svētki. Pēc kara Zvejnieku svētku svinēšana atjaunojās, bet Salacgrīvā tā īpaši plaši tiek atzīmēta kopš 1967.gada, kad zvejnieku kolhozs “Brīvais vilnis” uzcēla jauno Zvejnieku parka estrādi.

Par pirmajiem Zvejnieku svētkiem 1939.gadā rakstīja pat avīzē:

“Limbažu Vēstnesis”,1939.g.25.augusts:
Pagājušo svētdien Salacgrīvā bija liela svētku diena. Ainažu - Salacas zvejnieku sabiedrība rīkoja pirmos apvienotos zvejnieku svētkus. Valsts karogiem greznotā pilsētā jau no rīta iebrauc vairākas auto mašīnas, kas atvizina pirmos svētku viesus. Līdz pat svētku sākuma laikam nepārtraukti nāk klāt jauni skatītāju pulki no tuvākiem un tālākiem zvejnieku ciemiem. Pirmos apvienotos zvejnieku svētkus ievada iespaidīgs zvejnieku laivu korso brauciens. Ziediem un zaļumiem rotātas laivas nepārtrauktā rindā vairāk kilometrus no krasta kārtojas ierindā, lai kopā ierastos svētku vietā, Salacas grīvā. Svētku sākumu atklāj ar uzrunu Zemkopības ministrijas Zivkopības nodaļas vadītājs Ludvigs un Centrālās savienības ”Zvejnieks” pārstāvis Cīrulis, kas ieradušies apsveikt uzņēmīgos Salacgrīvas un apkārtnes zvejniekus. Viesu pulkā redzami Salacgrīvas pilsētas vecākais Jānis Liepiņš, „Kengarags” direktors, apkārtnes zvejnieku pārstāvji, kā arī viesi no tālākiem novadiem, no Limbažu, Slokas un citām zvejnieku sabiedrībām. Svētku gaitā paredzētas zvejas laivu sacīkstes, peldēšanas sacīkstes zvejas tērpos, tīklu lāpīšanas izveicībā un airēšanā. Vairāk tūkstošu skatītāju pulks ar interesi vēroja sacīkšu gaitu. Salacas krasti sen nebija piedzīvojuši tik lielu ļaužu pieplūdumu, kā šajos svētkos.
Tiesnešu kolēģijā darbojās sabiedrības vadība ar Kurpnieku priekšgalā. Sacīkšu tehnisko pusi vadīja Štelcs.

Neparasti sparīgas sacensības notika tīklu lāpīšanā un skatītājiem aptika arī peldētāji zvejas tērpos. Zvejnieku amats ir baigu piedzīvojumu pilns un tiem diendienā jābūt gataviem skatīties sabangotā jūrā ar nāvi vaigu vaigā.

Jūras viļņos un vējos, smagā darbā un cīņās rūdīto ļaužu svētki tiešām bija saistoša parāde, kas atklāja daļu no tā klusā darba, ko veic Latvijas jūras piekrastē izkaisītie zvejnieku ciemi.

Pēc sparīgajām sacīkstēm zvejnieki un viņu kuplā viesu saime pulcējās Saviesīgās biedrības namā pie azaida galda. Te zvejas ļaužu darbu un panākumus cildināja pareizticīgo draudzes virspriesteris Laucis, Lielsalacas draudzes mācītājs Migla, Salacgrīvas pilsētas vecākais Liepiņš, Zemkopības ministrijas un citi pārstāvji. Azaida laikā sabiedrības vadītājs Kurpnieks pateicās zvejnieku saimes vārdā valdībai un Valsts Prezidentam par to gādību, kas izrādīta zvejnieku darba un dzīves apstākļu uzlabošanā. Pateicības runas noslēgums bija nerimstošs valdības un valsts vadītāja suminājums, ko izrādīja esošie dalībnieki. Mielasta vidū vairākas patriotiskas dziesmas noskandināja vīru dubultkvartets „Tēvija”, kas zvejnieku svētkos ieradās ar Sabiedrisko lietu ministrijas atbalstu. Pievakarē Melnalkšņu parkā notika izcīnīto balvu un godalgu izdalīšana. Centīgāko zvejnieku apbalvošanai ziedojusi Zemkopības ministrija, Zvejnieku sabiedrība un zvejnieku labvēļi, Salacgrīvas pilsētas pašvaldība. Pēc balvu izdalīšanas dubultkvartets „Tēvija” deva vērtīgu dziesmu priekšnesumus. Klausītājus labi nodziedātās dziesmas tā aizkustināja, ka visas dziesmas nācās atkārtot un pēdīgi nācās dot vēl piedevas. Dziedoņi bija tērpušies senos etnogrāfiski pareizi darinātos baltos goda dižsvārkos. Tie iegādāti un dāvināti no Valsts Prezidenta. Brašās dziesmas un greznie tautiskie tērpi bija tiešām jauks noslēgums pirmajiem apvienotajiem zvejnieku svētkiem. Veltīgi negribēja rimties klausītāju aplausi, kaut daži no apmeklētājiem izgāja vīlušies, jo no Rīgas neieradās gaidītie klauni, kā bija afišās solīts.
Pirmie apvienotie zvejnieku svētki izdevušies teicami, un, ja arī bija manāmi kādi negludumi, tad no kļūdām jāmācās turpmākos svētkus rīkojot. Cerēsim, ka ar katru gadu labāki un pilnīgāki veidosies zvejnieku darbs un organizācija laikam līdzi.